21. Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācoši.
22. Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet ģeķu pamācība ir ģeķība.
23. Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.
24. Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.
25. Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
26. Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt.
27. Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.
28. Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu.
29. Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu.
30. Kas met ar acīm, nedomā neko labu, kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu.
31. Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu.
32. Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.
33. Meslus met klēpī, bet tie iekrīt tur tā, kā to grib Tas Kungs.