20. Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
21. Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu,
22. tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.
23. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
24. Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
25. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!
26. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!
27. Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas.
28. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.