17. Viņš mīlēja lāstu - lai tas tagad krīt uz viņa galvu; viņš nemīlēja svētību - tā tagad lai paliek tālu nost no viņa!
18. Viņš tērpās lāstos kā drēbēs - lai tie tagad spiežas kā ūdens viņam iekšā, kā eļļa viņa kaulos!
19. Tie lai top viņam kā par drēbēm, kas viņu sedz, kā par jostu, ar ko tas jožas!
20. Tā lai ir Tā Kunga alga maniem pretiniekiem un visiem tiem, kas par mani runā ļaunu!
21. Bet Tu, Kungs, esi ar mani Sava Vārda dēļ, Tava žēlastība ir liela, izglāb mani!
22. Jo es esmu nelaimīgs un nabags, mana sirds manī ir ievainota.
23. Es iznīkstu un zūdu kā novakara ēna, kas stiepjas garumā, un esmu līdzīgs sisenim, ko vētra dzenā.
24. Mani ceļi ļodzās no gavēšanas, un mana miesa ir izdilusi, un treknuma vairs nav.
25. Es esmu kļuvis ļaudīm par apsmieklu: kad viņi mani redz, viņi, mani nievādami, krata galvu.
26. Palīdzi man, ak, Kungs mans Dievs, izglāb mani pēc Savas žēlastības!
27. Lai viņi atzīst, ka tā ir Tava roka, ka Tu, Kungs, to dari!