14. Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu.
15. Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.
16. Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm.
17. Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja Tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē. Bet Tu esi piedošanas Dievs, žēlīgs un žēlsirdīgs, lēns dusmās un liels mīlestībā, un Tu viņus nepameti
18. pat tad, kad viņi darināja sev izlietu zelta teļu un sacīja: "Šis ir tavs dievs, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes!" Un, kaut arī viņi Tevi smagi nicināja un paļāja,
19. tad tomēr Savā lielajā žēlastībā Tu nepameti viņus tuksnesī; mākoņu stabs neatkāpās no viņiem, lai vadītu viņus pa ceļu dienā, nedz uguns stabs naktī, lai apgaismotu ceļu, pa kuru viņiem jāiet.
20. Tu devi Savu labo Garu, lai viņus mācītu, un Savu mannu Tu neatrāvi no viņu mutes, un Tu devi viņiem ūdeni viņu slāpēs.
21. Tu uzturēji viņus tuksnesī četrdesmit gadus, viņi necieta trūkumu; viņu drēbes nenoplīsa, un viņu kājas nepietūka.
22. Un Tu devi viņiem ķēniņu valstis un tautas un iedalīji tās viņiem; tā viņi iemantoja Hešbonas ķēniņa Sihona zemi un Basanas ķēniņa Ogas zemi.
23. Un Tu vairoji viņu bērnus kā debesu zvaigznes un ievedi viņus zemē, kuru Tu biji apsolījis viņu tēviem un par kuru Tu biji teicis, lai viņu pēcnācēji ietu un to iemantotu.
24. Tā viņu pēcnācēji iegāja un iemantoja to zemi, un Tu nomāci, viņiem ienākot, šīs zemes iedzīvotājus kānaāniešus un nodevi tos viņu rokā, gan ķēniņus, gan arī pārējos zemes ļaudis, lai viņi rīkotos ar tiem pēc savas patikas.
25. Un viņi ieņēma nocietinātas pilsētas un auglīgu zemi un iemantoja mājas, kas bija pilnas visādu labumu, izcirstas akas, vīna dārzus un olīvu birzis, un augļu kokus lielā vairumā; tā viņi ēda un bija paēduši un kļuva trekni, un līksmojās Tavā lielā labsirdībā.
26. Bet viņi kļuva nepaklausīgi un sadumpojās pret Tevi; viņi pagrieza muguru Tavai bauslībai; viņi nokāva Tavus praviešus, kas brīdināja viņus, lai atgrieztu viņus pie Tevis; viņi Tevi smagi nicināja un paļāja.
27. Tādēļ Tu viņus nodevi viņu pretinieku rokā, kas lika viņiem ciest; un savās ciešanās viņi raidīja pie Tevis savus vaidu saucienus, un Tu viņus paklausīji no debesīm un Savā lielajā žēlastībā un žēlsirdībā Tu devi viņiem glābējus, kas izglāba viņus no viņu pretinieku rokas.
28. Bet, tiklīdz viņiem bija miers, viņi darīja atkal ļaunu Tavā priekšā, un Tu pameti viņus viņu ienaidnieku rokā, tā ka tie valdīja pār viņiem; tomēr, kad viņi atkal raidīja savus saucienus pēc Tevis, Tu paklausīji no debesīm, un daudzas reizes Tu viņus izglābi Savā lielajā žēlastībā.