33. Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?"
34. Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag."
35. Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
36. Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37. Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši,
38. un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā."
39. Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!"
40. Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks."
41. Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu
42. un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.
43. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.
44. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."
45. Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
46. sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri."
47. Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt,
48. bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.