57. Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju.
60. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni."
61. Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds."
62. Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63. Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās.
64. Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.
66. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.
67. Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja:
68. "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69. un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70. kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71. mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72. parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,