14. Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu.
15. Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani!
16. Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds.
17. Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums!
18. Tikai īsu laiku Tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina Tavu svēto vietu.
19. Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda.