7. Lūk, viņu varoņi brēc uz ielas, miera sūtņi gauži raud!
8. Tukši ir ceļi, nav neviena ceļa gājēja; viņi lauzuši derību, postījuši pilsētas un nicinājuši cilvēkus.
9. Zeme sēro un nīkst, Libanons stāv nokaunējies un kalst nost; Saronas ieleja ir kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas.
10. "Tagad Es piecelšos," saka Tas Kungs, "Es izsliešos visā augumā, piecēlies stāvus!
11. Jūs staigājat grūti ar zāli un sienu, bet dzemdēsit salmus; jūsu dusmu šņākoņa ir uguns, kas aprīs jūs pašus.
12. Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn.
13. Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet Manu varu, jūs tuvie!"
14. Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?