12. Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn.
13. Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet Manu varu, jūs tuvie!"
14. Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?
15. Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu,
16. tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks.
17. Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā.
18. Tava sirds atcerēsies agrākos briesmu laikus un sacīs: kur ir naudas skaitītājs, kur ir svērējs un kur torņu saskaitītājs?
19. Neķītro tautu tu vairs neredzēsi, tautu ar tumšo nesaprotamo valodu; tie runādami stostās, ka neko nevar saprast.