21. Tu izvedi Savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni, un lielām briesmām.
22. Tu tiem devi šo zemi, par kuru Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek.
23. Bet, kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja Tavu balsi un nestaigāja pēc Taviem baušļiem un nedarīja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ Tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi.
24. Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai, lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēra varā, jau ir aplencēju kaldeju rokās; tas, ar ko Tu draudēji, ir jau noticis, Tu pats to redzi.
25. Un tomēr Tu, Kungs mans Dievs, man pavēlēji: pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus, - jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldeju rokās!"
26. Tad Jeremija savā garā uztvēra Tā Kunga vārdu, un tas viņam sacīja:
27. "Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?
28. Tādēļ Tas Kungs saka tā: Es nododu šo pilsētu kaldeju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems.
29. Kaldeji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvēpinājuši Baalam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu.