15. Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām,
16. lai tā padarītu savu zemi par atbaidošu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu.
17. Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā!"
18. Tie sacīja: "Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!"