6. Tu pati esi Mani atstājusi, saka Tas Kungs, un Man pagriezusi muguru, tādēļ Es pacēlu Savu roku pret tevi un tevi satriecu, Man ir apnicis bezgalīgi par tevi apžēloties!
7. Tādēļ Es tos izvētīju ar vētekli pa zemes vārtiem, atņēmu bērnus Savai tautai un to satriecu, bet tie tomēr nenovērsās no saviem ļaunajiem ceļiem!
8. Viņu atraitņu ir vairāk nekā smilšu jūrmalā. Es uzsūtīšu viņu jaunekļu mātēm dienas vidū žņaudzējus, Es iedvesīšu tām piepeši bailes un briesmu sajūtu.
9. Māte, kas dzemdējusi septiņus dēlus, aiziet bojā sērās un izlaiž savu garu. Tās saule norietējusi vēl dienas laikā. Tā bija pārsteigta un apkaunota. Un, kas no tiem vēl atlicis, tos Es nodošu zobena varā, viņiem no ienaidniekiem bēgot!" - tā saka Tas Kungs.