25. Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26. Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27. Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, -
28. tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29. Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30. Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31. taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.
32. Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33. Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
34. Kaut Viņš atvilktu no manis Savu rīksti un neļautu Saviem biedinājumiem mani vēl vairāk iztrūcināt,
35. tad es gribu runāt un nebīties no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.