15. Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
16. Jebšu es arī sauktu un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
17. Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
18. Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
19. Ja spēka vajag, redzi, tad Viņš ir varens, un, ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
20. Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš mani tomēr padarītu par vainīgu.
21. Es tiešām esmu sirdsskaidrs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestatu augsti!
22. Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē sirdsskaidro līdzīgi bezdievim.
23. Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
24. Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievja rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
25. Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26. Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27. Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, -
28. tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29. Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30. Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31. taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.
32. Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33. Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.