15. Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,
16. kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,
17. bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.
18. Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.
19. Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Temas karavānas, uz tiem liek savas cerības Sabas ceļotāju pulki,
20. bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.
21. Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!
22. Vai es jebkad esmu sacījis: piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības,
23. un izglābiet mani no ienaidnieku rokas, un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?
24. Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!
25. Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?
26. Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?