13. tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man visas ir atrautas.
14. Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.
15. Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,
16. kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,
17. bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.
18. Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.