1. Bet toties tu pats, Ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi!
2. Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt,
3. tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un, ko manas lūpas zina, to tās arī izrunā neviltoti un nopietnībā.
4. Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5. Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā!
6. Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes.
7. Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!
8. Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus:
9. es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pārkāpumu!
10. Tiešām, Viņš atrod iemeslu, lai būtu pret mani; Viņš uzskata mani par Savu ienaidnieku.
11. Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus. -
12. Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.
13. Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi?