1. Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2. "Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam.
3. Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus?
4. Vai tu domā, ka tavas Dieva bijāšanas dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā?
5. Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela un taviem pārkāpumiem nav gala?
6. Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes.
7. Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam.
8. Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot.
9. Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bārabērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā.
10. Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes.
11. Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi.
12. Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!
13. Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt?
14. Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.