4. Tu, kas pats sevi saplosi savās dusmās, vai lai tevis dēļ zeme paliek tukša no ļaudīm un vai klints lai izkustas no savas vietas?
5. Tiešām, bezdievīgo gaisma izdzisīs, viņa pavarda uguns liesma nespīdēs;
6. viņa paša teltī gaisma kļūs tumša, un pār viņa galvu izdzisīs gaismeklis.
7. Viņa kādreiz stingrie soļi kļūs slābani, un viņa paša nodomi gāzīs viņu,
8. jo viņa kailās kājas ievada viņu sprostā, un pinekļos iet viņš pa pasauli!
9. Viņa pēdas aptver valgs, un sprosta cilpa tur viņu ciet.
10. Zemē paslēptas guļ ķeramās auklas, un viņu gaida slepeni uz ceļa izlikti slazdi.
11. Pēkšņi viņu no visām pusēm aptver nāves bailes un vajā viņu ik uz soļa.