6. tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!
7. Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8. Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9. no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?
11. Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst,
12. tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.