1. Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2. "Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un sludini viņam un visai Ēģiptei:
3. tā saka Dievs Tas Kungs: Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ, tu lielo krokodil, kas tu guli savu upju vidū un saki: man pieder mana upe, es to radīju.
4. Bet Es metīšu makšķeri tavos žokļos, un tavu upju zivis pieķersies pie tavām zvīņām, un Es izvilkšu no upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas pieķērušās pie tavām zvīņām.
5. Tad Es tevi izmetīšu tuksnesī, tevi un visas tavu upju zivis. Tu nokritīsi klajā laukā, tevi ne pacels, ne apglabās: zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi atdošu par barību.
6. Un visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, jo tu un viņi bijuši Israēlam tikai nedroša niedres atspaida nūja.
7. Kad Israēla nama piederīgie tevi satvēra rokā, tu aizlūzi un ievainoji viņiem visu roku un dilbu, un, kad viņi mēģināja atbalstīties uz tevi, tu pārlūzi un liki pat sagrīļoties viņu gurniem.
8. Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu zobenu pār tevi un iznīcināšu tavā zemē cilvēkus un lopus.
9. Un Ēģipte paliks par tuksnesi, par neapdzīvotu smilšu klajumu, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Tāpēc ka tu sacīji: Nīlas upe pieder man, es to radīju, -