17. Tad atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
18. "Cilvēka bērns, Israēla nams ir Man palicis par izdedžiem; tie visi ir kā varš un alva, kā dzelzs un svins ceplī, tie ir palikuši par sudraba izdedžiem.
19. Tādēļ tā saka Tas Kungs: tāpēc ka jūs esat palikuši par izdedžiem, tad redzi, Es jūs sapulcēšu Jeruzālemē,
20. un, kā sudrabu un varu, dzelzi, svinu un alvu kopā liek ceplī un tad zem tā kurina uguni, lai šis maisījums kustu, tā Es Savās dusmās un Savā bardzībā ņemšu jūs un likšu jūs kopā ceplī kausēšanai.
21. Es jūs sapulcēšu un iešķilšu pret jums Savu dusmu uguni, ka jūs tanī izkūstat.
22. Kā sudrabu kausē ceplī, tā jūs tur kausēs, lai jūs atzīstat, ka Es, Tas Kungs, esmu izlējis Savas dusmas pār jums."
23. Tad atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
24. "Cilvēka bērns, saki tai: tu esi kā zeme, kas nav slacināta, kur lietus nelija dusmības dienā.
25. Tās valdnieki bijuši kā rūcēji un laupījuma kārīgi lauvas, tie norijuši cilvēku dzīvības, salaupījuši bagātību un mantu, tie vairojuši tur atraitņu skaitu.
26. Tās priesteri pārkāpuši Manu bauslību, tie liek novārtā to, kas Man svēts, tie neatšķir svēto no nesvētā un nemāca atšķirt šķīsto no nešķīstā, tie neievēro Manas svētās dienas. Es neesmu vairs viņu vidū tas Svētais.
27. Tās dižciltīgie pārējo starpā ir kā plēsīgi vilki: aiz mantkārības tie izlej asinis un iznīcina cilvēku dzīvības.
28. Bet tās pravieši apmet visu to ar kaļķu javu, tiem stāstīdami par aplamām parādībām, sludina tiem melus, apgalvodami: tā saka Dievs Tas Kungs, - kaut Tas Kungs to nav sacījis.