11. Bet tu, cilvēka bērns, vaidi, vaidi ar ciešanās savilktiem gurniem un rūgtās sāpēs, vaidi viņu acu priekšā!
12. Kad tie tev jautās, kādēļ tu vaidi, tad atbildi tiem: kādas šausmu vēsts dēļ! Kad tā nāks, tad visiem sirds izmisīs, dūša sašļuks, rokas nolaidīsies, cerība zudīs, bet ceļi ļodzīsies un valstīsies, saspriegdamies un saplakdami kā ūdeņi. Tiešām, tā nāks un īstenosies," saka Dievs Tas Kungs.
13. Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
14. "Cilvēka bērns, sludini tiem: tā saka Tas Kungs: zobens, jā, zobens ir trīts un asināts,
15. tas ir asināts asins izliešanai, trīts un spodrināts, lai spīdētu un mirdzētu. Jeb vai mums par to priecāties? Mana dēla rīkste nonicina visus kokus.
16. Viņš zobenu nodevis noslaucīšanai, lai to sataisītu lietošanai. Zobens ir asināts un trīts, lai to dotu slepkavotājam rokā!
17. Kliedz un vaimanā, cilvēka bērns, jo šis zobens vēršas pret Manu tautu, pret visiem Israēla valdniekiem, tie visi ir nodoti zobena varā kopā ar Manu tautu. Tādēļ sit sev pa saviem gurniem.
18. Tas taču ir pārbaudīts. Bet kā? Un, ja rīkste pati nonicina pēršanu, ko tad? Tas nenotiks!" saka Dievs Tas Kungs.
19. "Bet tu, cilvēka bērns, sludini un sasit rokas, jo zobens nāks pār tiem divkārt, pat trīskārt. Tas ir ļaužu galināšanas zobens, milzīgs ļaužu galināšanas ierocis, tas tos ielenks no visām pusēm,
20. lai viņu sirdis izsamist, lai daudzi krīt beigti pie ieejām visos savos vārtos. Es lieku mirdzēt zobenam! Šausmas! Spīguļošanai tas darināts, trīts un asināts kaušanai.
21. Radi šausmas ļaudīs, cērt pa labi un pa kreisi, arī taisni, kurp vien virzīts tieši tavs zobena asmens.
22. Arī Es sasitīšu Savas rokas un ļaušu Savām dusmām brīvu vaļu, Es, Tas Kungs, to sacīju."
23. Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: