7. Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: lūk, še es esmu!
8. Un tad viņš man jautāja: kas tu tāds esi? - Un es viņam atbildēju: es esmu amalekietis.
9. Un viņš man sacīja: nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība līdz šim pašam laikam vēl ir manī.
10. Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam."
11. Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa.
12. Un tie sēroja un raudāja, un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par Tā Kunga tautu, un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena.
13. Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: "No kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu kāda šeit piemītoša amalekieša dēls."
14. Tad Dāvids viņam vaicāja: "Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai Tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?"
15. Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: "Nāc šurp! Nokauj viņu!" Tad tas viņam cirta, ka viņš nomira.
16. Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: "Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: es esmu nogalinājis Tā Kunga svaidīto."
17. Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu
18. un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem - Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā:
19. "Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi!
20. Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē!