27. Un faraons lika ataicināt Mozu un Āronu un tiem sacīja: "Es šoreiz esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta - mēs esam bezdievīgi.
28. Lūdziet To Kungu, jo pārāk daudz Dievam pērkonu un krusas; tad es jūs atlaidīšu un ilgāk vairs neaizturēšu."
29. Tad Mozus viņam sacīja: "Tiklīdz es iziešu ārā no pilsētas, es izstiepšu savas rokas pret To Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzītu, ka zeme pieder Tam Kungam.
30. Bet es zinu, ka tu un tavi kalpi vēl aizvien nebīstaties Dieva Tā Kunga."
31. Un lini un mieži tika apsisti, jo miežiem jau bija vārpas un lini ziedēja.
32. Bet kvieši un divšķautņu mieži netika apsisti, jo tie bija vēlīni.
33. Un Mozus atstāja faraonu un pilsētu un izplēta savas rokas pret To Kungu. Tad pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās uz zemi.
34. Bet, kad faraons redzēja, ka lietus un pērkoni, un krusa mitējas, viņš grēkoja atkal un nocietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi.
35. Un faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla bērnus, kā jau Tas Kungs bija runājis caur Mozu.