12. Un tie ikviens nometa savu zizli, un tie pārvērtās par čūskām. Bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus.
13. Tomēr faraona sirds palika nocietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.
14. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Faraona sirds ir cieta; viņš liedzas tautu atlaist.
15. Ej pie faraona no rīta; redzi, kad viņš ies uz upi, nostājies viņam pretim upes malā un paņem savā rokā zizli, kas tika pārvērsts par čūsku,
16. un saki viņam: Tas Kungs, ebreju Dievs, mani ir sūtījis pie tevis, teikdams: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu tuksnesī. Bet redzi, tu līdz šim neesi klausījis.
17. Tā saka Tas Kungs: no tā jūs zināsit, ka Es esmu Tas Kungs: redzi, es sitīšu ar zizli, kas ir manā rokā, upes ūdeni, un tas pārvērtīsies asinīs.
18. Un zivis, kas ir upē, nobeigsies, un upe smirdēs, un ēģiptiešiem riebsies dzert ūdeni no upes."
19. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, pār viņu upēm, pār kanāliem, ezeriem un visām viņu ūdens krātuvēm, un tam būs tapt par asinīm. Un asinis būs visā Ēģiptes zemē, visos koka un akmens traukos."
20. Tad Mozus un Ārons darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; viņš pacēla savu zizli un sita ūdeni, kas bija upē, faraona un viņa kalpu acu priekšā, un viss ūdens, kas bija upē, pārvērtās asinīs.
21. Un zivis upē nobeidzās, un upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert ūdeni, kas bija upē; un asinis bija visā Ēģiptes zemē.
22. Bet ēģiptiešu burvji izdarīja to pašu ar savām burvju mākslām, un faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.
23. Un faraons griezās atpakaļ un gāja uz savu namu, un arī to viņš neņēma pie sirds.
24. Un visi ēģiptieši raka visapkārt upei pēc dzeramā ūdens, jo tie nevarēja dzert no upes ūdens.
25. Un tā pagāja septiņas dienas pēc tam, kad Tas Kungs bija upi sitis.