29. Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet, kad nākamā dienā es tai sacīju: dod nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, - tad viņa savu dēlu paslēpa."
30. Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tauta redzēja, ka, lūk, tam apakšā bija maiss uz pašas miesas.
31. Un viņš sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!"
32. Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: "Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, slēdziet durvis ciet un noturiet tās pret viņu! Vai jau neskan viņa kunga soļi aiz viņa?"
33. Un, kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: "Redzi, šī nelaime nāk no Tā Kunga - ko tad man vēl gaidīt no Tā Kunga?"