12. Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.
13. Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums.
14. Un tad Dāvids uzsauca karavīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: "Vai tu neatbildi, Abner?" Un Abners atsaucās: "Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?"
15. Tad Dāvids sacīja Abneram: "Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16. Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat labi sargājuši savu pavēlnieku, Tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvgalī?"
17. Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un ķēniņ!"
18. Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?