3. Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!"
4. Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu."
5. Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram.
6. Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7. Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.
8. Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu Tā Kunga derību. Bet, ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nonāvē tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?"
9. Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas tev nemūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!"
10. Tad Dāvids sacīja Jonatānam: "Kas man to pateiks, ja tavs tēvs tev atbildēs bargi?"
11. Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Nāc, iesim laukā!" Un tie abi izgāja laukā.
12. Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir liecinieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,