22. Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta prom.
23. Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs."
24. Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.
25. Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26. Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.
27. Un notika, ka arī nākošā dienā, kas sekoja Jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: "Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?"
28. Tad Jonatāns atbildēja Saulam: "Dāvids mani lūgdams lūdza, ka varētu noiet uz Bētlemi.
29. Un viņš man sacīja: lūdzams, atlaid mani, jo mūsu dzimtai ir kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos. - Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda."
30. Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?
31. Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, nedz tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad sūti un liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!"
32. Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: "Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?"