10. Un viņš sacīja: "Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi."
11. Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.
12. Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.
13. Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.
14. Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes.
15. Un Jāzeps sacīja tiem: "Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?"
16. Tad Jūda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts."
17. Tad viņš sacīja: "Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva."
18. Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.
19. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis?
20. Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.
21. Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.
22. Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.
23. Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.
24. Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,
25. mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.