1. Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.
2. Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa meitām.
3. Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu,
4. un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam."
5. Tā Īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotāmiju pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa.
6. Un Ēsavs redzēja, ka Īzāks Jēkabu bija svētījis un bija to sūtījis uz Mezopotāmiju ņemt sievu no turienes un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām,-
7. un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotāmiju.
8. Un Ēsavs arī redzēja, ka Īzākam, viņa tēvam, Kānaāna meitas nebija pa prātam.
9. Tad Ēsavs devās pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebojota māsu.
10. Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu.
11. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.