7. Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju."
8. Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!"
9. Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam.
10. Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!"
11. Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis."
12. Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu.
13. Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!"